Zembergu ģimenes saimniecība atradās Daugavas krastā, zemes gan bija maz, tāpēc tēvs papildus gāja arī par plostnieku, māte saimniekoja pa māju. Zentas vecākas brālis arī gājis par malaci, tad plostnieku. Meitenes atbildīgais darbs bija iet par gani. Jau no bērnības radusies viņas mīlestība uz dziesmu, kas caurvijusi visu mūžu. Tā arī pa siliņiem un pamežiem, lopus ganot, jubilāre vienmēr gājusi dziedādama. Katru dienu arī skrējusi peldēties uz Daugavu, kas pēc pārcelšanās uz šo pusi ļoti pietrūcis.
Mācījās Krustpils pagasta sešgadīgajā skolā, sava mazā auguma, bet dzīvelīgā rakstura dēļ iesaukta par Ūdentiņu. Skolas inspektori par labām sekmēm ieteica mācīties tālāk, Daugavpils skolotāju institūtā, taču vecāki šo priekšlikumu neatbalstīja, jo mājās vajadzēja palīgu. Vēlāk Zenta Lucija savas darba gaitas uzsāka Ābeļu skolā par apkopēju, kur bija jārūpējas ne tikai par telpām, bet arī par skolas saimniecību, lopiem, govīm, ēst gatavošanu. Direktori negribējuši prom laist, jo bija izdarīga un čakla.
Tomēr Zenta uzsāka strādāt Krustpils pagasta kolhozā par fermas pārzini, no kurienes viņu aizsūtīja mācīties par agronomi uz Skrīveru lauksaimniecības skolu. Tur viņa satika savu vīru Ilgoni Martinsonu. 1954. gadā pāris apprecējās, un abi jaunie speciālisti pārcēlās uz vīra tēva mājām Liepkalnē. Ilgonis strādāja par kolhoza "Jaunais darbs" priekšsēdētāju, Zenta - blakus esošajā kolhozā "Druva" par agronomi. 1955. gadā piedzima dēls Jānis, 1957. gadā meita Maiga.
Smags zaudējums bija dēla traģiska bojā eja 22 gadu vecumā, kas nebija vienīgais dzīves mestais pārbaudījums. Aptuveni gada laikā Zentai nācās apbedīt četrus mīļus un tuvus cilvēkus: vīratēvu, tēvu, dēlu un vīramāti. Zenta pati brīnās, kā to laiku pārdzīvojusi un izcietusi. Ne tikai fiziska izturība, bet arī gara spēks viņu dzīvē pavadījis.
Vīra tēva saimniecībā kolhozs ierīkoja sivēnu ferma, un darbs tur bija smags un fiziski grūts. 1963. gadā, kad radās tāda iespēja, Zenta sāka strādāt Liepkalnes ciema bibliotēkā par bibliotekāri; izmācījās kursos un tur nostrādāja līdz pat pensijai. Mainoties darba jomai, sākās arī sabiedriskās dzīves uzplaukums: viņa bija ciema tautas kontroles grupā, ilgus gadus piesēdētāja Madonas tautas tiesā, spēlēja teātri, dziedāja Liepkalnes ciema sieviešu ansamblī un Sausnējas jauktajā korī. Nozīmīgs notikums vienmēr bija dalība Dziesmu un deju svētkos, bet lielāko sirds gandarījumu devuši gadi, ko no 1999. gada aizvadīja Liepkalnes sieviešu ansamblī "Pīlādzītis".
Arī aizejot pensijas gados netrūka darba pie piemājas saimniecības un mīlestības, trīs mazbērnus auklējot, pieskatot. Gadu nastai palielinoties, pēdējos desmit gadus Zenta Lucija dzīvo pie meitas Maigas Ērgļos. Zudis acu gaišums, labākas dienas mijas ar grūtākām, taču mīlestība uz dziesmām palikusi – jubilāre ik dienas labprāt klausās Latvijas Radio 2 un vienmēr dungo līdzi mīļākajām melodijām.
Šodien, 29. jūlijā, simto dzimšanas dienu svin Zenta Lucija Martinsone. Viņa dzimusi 1926. gada 29. jūlijā Krustpils pagasta "Melderēs", lauksaimnieku Zembergu ģimenē. Kā mamma skaidrojusi, kāpēc meita tik stipra, - jo viņa piedzima pašā rudzu pļaujas laikā. Dienā māte vēl sējusi rudzu kūlīšus, bet vakarā jau atskrējis meitēns – Zenta Lucija (dz. Zemberga).